Kas īsti notiek pēc nāves?

Mēs mirsim, ja ne šodien, tad nākotnē noteikti. Visi mirst un tas ir neizbēgami… Tāds ir dabas likums. Mēs visi to saprotam. Bet tad, kad mēs iedomājamies, ka kādu dienu mēs nebūsim, ka mēs neelposim šo gaisu, mēs esam satriekti. Kā būs, kad es vairs nebūšu? Kas notiks?
Cilvēki nāk un iet. Būs citi cilvēki… Tikai bez mums, bez manis.
Jaunībā, savos padsmit gados, es nedomāju par nāvi. Es pat nevarēju iedomāties, ka kādreiz es miršu. Tomēr saskaroties ar tuvinieku vai paziņu nāvi, es saprotu, ka arī es esmu mirstīga.
Alberts Einšteins teicis, ka ir iemācījies skatīties uz nāvi kā uz vecu parādu, kuru agrāk vai vēlāk nāksies samaksāt. Tātad, pēc viņa domām, nāve ir piestādītais rēķins par dzīvi, no kura nevar izvairīties. Un tas, kāda būs preces vērtība, atkarīgs tikai no cilvēka paša.
Cilvēks ir pārliecināts, ka nāve ir vislielākais no ļaunumiem. Bet filozofs Platons norādīja, ka, baidīties no nāves ir tas pats, kas piedēvēt sev gudrību, kura nepiemīt. Un tas nozīmē – iedomāties, ka zini to, ko nezini, jo neviens nezina, kas patiesībā nāve ir cilvēkam – ļaunums vai lielākā no svētlaimēm.

Cilvēki, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi, no notiekošā otrpus realitātes, atceras tikai 32%. Daudzi zinātnieki un ārsti uzskata, ka šie pārdzīvojumi ir tikai halucinācijas, kuras rodas mirstošajās smadzenēs. Jo, par cik, visiem cilvēkiem smadzeņu struktūra ir vienāda, tad arī vīzijas visiem ir vienādas. Redze ir pati spēcīgākā no sajūtu orgāniem, tāpēc, iespējams, ka tā nāves brīdī mirst pēdējā.

Viena no versijām vēl ir tāda, ka redzes iespaidi klīniskās nāves laikā ir skābekļa trūkums smadzenēs. Arī asins samazināšanās smadzenēs šo procesu uztver kā tuneli, jo sašaurinās redzes leņķis.
Tomēr zināms arī, ka skābekļa trūkums cilvēka apziņā rada jauktus, haotiskus attēlus, turpretī cilvēka pirmsnāves redzējumi ir ļoti precīzi, skaidri un secīgi.

Vēl viena no versijām, pirmsnāves vīziju rašanās iemeslam ir izvirzīta toksiskā psihoze – oglekļa dioksīda īslaicīga atrašanās smadzenēs.

Cilvēkam nomirstot, ir strauja endorfīna izplūde asinīs, tāpēc norimst sāpes, iestājas apmierinājuma sajūta un pat prieks. Ja endrofīni ir izdalījušies, tie ilgi uzturas asinīs.

Tie, cilvēki, kuri ir pārdzīvojuši klīnisko nāvi un visu iepriekš minēto, kardināli maina savu dzīvi. Viņi samazina interesi par materiālo pasauli un pievēršas garīgajām vērtībām… pasaulei.
Katrā ziņā, visi pētījumi, kuri ir veikti, apstiprina to, ka nāves nav, ka ir tikai transformācija, pāreja no viena stāvokļa otrā. Bet kas tas ir vai būs par stāvokli? Nevienam nav drosmes uz to precīzi atbildēt.

Ir veikts vēl kāds interesants pētījums profesora Korotkova laboratorijā.
Mirušā cilvēka ķermeni novietoja izolētā telpā. Pie rokām, pirkstiem piestiprināja raidītājus, kuru rādījumi ar speciālas aparatūras palīdzību nonāk datorā. Eksperimenta būtība – cilvēka enerģētikas mērījumi dažu dienu laikā pēc nāves.
Pirmajā grupā bija cilvēki, kas nomiruši no ilgstošas slimības un no vecuma. Rādījumi pirmajās divās dienās svārstījās, bet vēlāk palika nemainīgi. Trešajā dienā aparatūra fiksēja lēnu, plūstošu cilvēka enerģētikas samazināšanos. Kā daudziem zināms, ka tieši trešajā dienā pēc nāves dvēsele pamet fizisko ķermeni. Interesanti, vai ne?
Otrā grupa cilvēku bija pēkšņi mirušie. Vairāku stundu laikā pēc nāves varēja novērot enerģētikas uzplaiksnīšanos kā spilgtus izvirdumus, pēc tam pēkšņu kritumu un beigās vairs neko.
Trešās grupas cilvēkiem, kas miruši vardarbīgā nāvē un pašnāvnieki, enerģētika mainījās ik pa 5 – 6 diennaktīm. Interesantākais ir tas, ka enerģija palielinājās tieši naktīs.

Kas tā ir par enerģiju, kura atdalās no fiziskā ķermeņa pēc nāves un kāpēc šīs enerģijas uzvedība ir atkarīga no nāves iemesla?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

%d bloggers like this: